No rokas rokā iet garām dārgakmenim virs gaismas forda mēs, cilvēku valstības darbinieki domu klinšu skrāpji. Stikla krūzē samontēts svaiga manna jānovieto zem galvenā koka priekā atstāt tuksnesi. Guļus zem āmuļiem nekaitējot mums kā nāk lietus laipni gaidīti gājiena zvani Jāņa ugunsgrēki. Slazds pārvarēts soli un lāpstu uzstādīsim bezrūpības altāri noguldīt mūsu ego lielie ideāli. Savācam krustcelēs iesaisti pavadoņus uz misijas krustu mēs bēgļi, nolēma. Būsim kopāar Pretestībupar uzticībuatteikt mūsu sapņusLielās Enerģijas dienestā.743
Neierobežots, vīlies, folklorizēts uz augšu pagriezta augšlūpa zvērs gāja no viņa neizskatīgā pīrāga neatklājot savas domas būtību ja ne prinča šišons ko viņa uzlika viņa lauku oratorijā laiks mainīt ietvi šodienas meistaram lielais ģenerators pacēlies jo bija laiks lai izvairītos no vainīgajām ierīcēm ka galējās baumas sapulcējās en petites lampées de flagorneries meli un sazvērestība kamēr radošie baļķi, māla un laba humora akts ražota diskursīvā romantika ierīkošana autoceļu apļveida krustojumos bez taktiskas atkāpšanās godīgais mētelis divi Mēbiusa palios putojoši zirņi gatavi iniciatīvai ceļā uz paveikto paradigmu tālu ārpus noteiktības jomas nekā grēkāzis ar zelta vilnu pieķērās pilsētas mūriem izraisot satraukumu un denonsēšanu no vestibiliem laulības pārkāpšanas šankras no trāpīgi nosauktas epidēmijas vārdi un cilvēki ka vārdu virulence fit se svira mantkārīgas bitu monētas kamēr bronhiola skursteņslauķi strādāja lielisku skolotāju ēnā auglīgai sadarbībai atdalot ķermeni personas dzīves vide vienlaikus ignorējot sarežģījumus saskaroties ar negaidītiem variantiem kur lielas pārpūlētas ausis tik daudz trūkuma priekšā pameta tabloīdus doties uz auglīgajām zemēm no baltzobu Rietumiem kura entropiskais dzinējs tikai uzticējās pieklājībai Bābeles kāpņu pakājē kā entuziasms sfēru mūzikai aizrauj pasauli no lauku parādes ūdens skaņas un vēja čuksti gar Tiretaines krastiem. 742
No krēma, kuram beidzies derīguma termiņš kartona poda apakšā viņš pagatavoja maltīti kā vilcinoša muša uz palodzes. Koka sols bija netīrs avīze derēs jautāt savā netīrumos rūdītajā mantijā zem neliela lietus. Tad celies satriecoši par gar ietvi svārstās dažus soļus uz taisnu koku aleju ar zobainām lapām. ir dienas kur biezs mākonis vilcinās izlauzties, saskaroties ar postu kur mūs pagrūda mirušo alejā. Bagāža, punktu un bon K-way, punktu des chaussures fermées, punktu des gants de laine, punktu un soupçon de sourire, punktu. Hirsute, les cheveux ébouriffésil allait de rue en rues'asseoir au pied d'un immeubleentre deux merdes caninesen serrant son cabas noir. Sur le bout de papier il devait voir un docteurmais il avait oubliéet l'assistante socialeitouun grand chat gris passait à pas feutrés. Au soleil couchantfallait trouver l'endroitpour s'affaler peut-être s'allongerdans le bruit incessant d'une circulationqui irait en s'amenuisant. Il connaissait le coindepuis le temps qu'il erraitl'homme de notre époqueà la portée d'un regardqu'on pourrait lui offrir. Il avait un viatiqueune peluche aux oreilles rongéespar le chien qui l'avait accompagnéquelques temps de caniculeet de froid polaire, successivement. 741
Paceļas augšup un lejupuz koka paneļadvēseles žogiavaient fière allure.Tur auga savvaļas puķeskailie kā mūsu priecīgie smieklipigmentējot mūsu instinktusdes gouttes de sang sur la pierre blanche.Pirksts uz sprūdalabojot mērķiheraldikas nodarbībaprenait corps contre le frêne.No rītauz šī nejaušā šīferaizveidojās salas un pussalasà petits jets de vapeur humidifiante.Līdz maigām asarāmuz grēku nožēlas vaigaatbildēja pelnu drudzissous les crocs de l'absence.Edipāla glāstiuz šķērseniskās flautasimpulss bija nopietnsun deux trois soleil.Ēnu un gaismas sajaukšanauzvaras priekšgalākur dzīve tiek nopelnītas'engagèrent des nuits sans sommeil.Par apcirpto sveciaizliegums no mūsu cietumiemle lingot d'ordes ténacités événementielles.Sanāca tieši pret manivienkāršu lietu izskatscette pensée de fièvre : que disait-on de moi ? A la une, à la deux, à la troisde nouveau le soleilme permettant la fuite parfaitedans les halliers de la forêt.Histoires partagées, opinions acquisesnous pûmes rejoindre nos pénatesen cercle sous l'arbre aux palabreséchanger le thym et la lavande.Il y avait làtant de tendresse et de franchiseque chaque mot gorgé d'orgeatclochetait aux pinacles de la mémoire.739
Il était descendu de son perchoir maigre et coléoptère pour mener grand tapage sur les planches métalliques qu'on aurait dit un carillon rose énumérant les heures vite fait bien fait question de donner soif au besoin de prendre scène.
Le flamenco dura tant que claquettes et castagnettes écartèlent leur savoir magnétique uz metonīmiskajiem piedāvājumiem à cru et à dia sieviešu acis spiests piekrist niknumam okuli no ligzdām bez zvēra izskata pelēks.
Tā laikā labība tika uzkrāta lāpu gaismā skrāpējot ar saviem tremolos strādnieku bēniņi ar noliktajām piltuvēm bez kliedzošā dunča neapmierina nejauku dzejnieku šis robežas uzdevums padarīja jūtīgu pret vēja žēlastību.
Braucot ar somu pilns ar nepatikšanām un dusmām kaudīnes dakšu vīrs iemīlējos dienā, kas aust. Vieta ir nestabila nāves rinda apdomīgs strūklas paraugs pēdējo augšāmcelšanās medus. Lai saglabātu apakšžokli spīļots počards pasliktināt situāciju ārpus laika izliekuma. Nekusties atkarību briesmonis būt bērnības kriketa turpinājums samaziniet vajadzību pēc juteklības par vienu pakāpi. Izsaucot prieku nosaukumu rasas nagi ir sāpes ūdensnecaurlaidīgas izņemšanas sienas lopbarības pļavas bez ziediem bez iemesla. Nav smaidu zem šī seguma rokas liecina par izcelsmi apkakli saule sadrupina savus noslēpumus laiks celties agri. 737
Ūdens tik salds lai attīrītu slepkavu roku lai Svētā Krizma tamborēt dažus sasniegumus. Tādējādi pievērsiet man uzmanību saņemt nosodītā piedošanu un skaita dienas no manas noslēgtās dzīves. Dzīvnieki pagāja zem loga zvaigžņoto čukstu nakts ka himēras sadalījās ar lieliem grūdieniem. Nevar taču Piezvanīju tēvam un mātei no zemes vēdera līdz kailu koku matiem. ES sapratu lai pavadītu apkalpi neieķeroties virvēs no šī darba uzdevuma. Il y avait làun muskuss un brūcetikai pie dakšasdiena knapi paplašinājās.
736
Es eju, tāpēc esmu un man nevajag daudz lai skan zvans mūsu karaspēka izvešana. Viņi bija drosmīgi mūsu karavīri kad viņu vaidu pati ēna plīvoja pirms dvēseles nakts piemērota ugunīga mākoņa māsa. Pēckatastrofas zāle bija eļļains un teksturēts gluži kā damasts apsārtusi ar sieviešu asinīm. Viens solis tad otrs ķermenis sāka trīcēt saules skūpsts priekšā saburzīto mākoņu mocīts. Lauku kviešos ar piedzērušos tauriņu Es salieku uguns staru par dzīvo atgriešanos. 735
Neceliet vārdu pārāk daudz koka krusts dzelzs krusts ej ellē mirstošo bērni. Lēnām izslēdziet pārpalikumi no iepriekšējās nakts sajaukti pelni tie ziedojumi dieviem, kurus saprāts godā. Nav sliktāku baiļu nekā medības aiz brieža tad pacelt liesmu krustu. Zvaniet reiboni un sliktu dūšu kad klusēšana kļūst par līdzdalībnieku sirdsapziņas pārmetumi par otra coit izgatavošanu bez berzēšanas. Piegādājiet apbrīnojamo sulu Mirabelle plūmes manas māsas kur ļauties spogulis skaistās vasaras naktīs. Ar meistara roku piedzimt no izrakumu oglēm du riche pouvoir des mots gentilspour faire gouzi-gouzi aux fils de l'esprit. 734
