No strauta līdz putnu dziesmām atbalsojas kalnos tik maiga tik trausla šo pacelšanos pret sevi gaismas putekļos atvērtas mutes mēs iesim rītu baltais oreols vadot ganu atvērta roka kurš to atņems mūsu bērnība starp akmeņiem veģetācijas biezumā nekā zirga gājiens atklās pēdējā solījuma vēstnesis saskaņā ar ziedošanas laiku no atklātiem vārdiem uz prāta sliekšņa mana mazā pļavas mēle mans mīļais meža draugs mans neprāts svētdienā labākais glāstīja tik daudzas reizes nelaužot ragus un kas iet uz augšu lūgšanas klusums.
Uzkrītoši tumšais bezdibenis nāca vilnis spēcīgs un silts brīnišķīgas nos ilūzijas sadragātu aberu apakšā.
Viss bija lielāks lūgšanu brauca ar laivām vilnis sita sejās tur bija uz tilta nekā sapinušās auklas un grabošs rifs.
Kad no debesīm atsper valzirgu rags skaistums mūs sagrābj lai mūs uzdurtu lūgumu vertigo pieņemtais neuzmanības brīdis.
Zelts un gaisma lija attiecības ar kopumu vientulības pirksts pierādījumos rūcošā piecdesmitajā aicinot mūs atpakaļ uz darbu tik daudz mīlestības, ko dot.
