Diafāna mazā rociņa   
 novietots uz ņiebura gipūras   
 apvīts ēnā   
 potītes brūce   
 atmiņu virpulis   
 līdzsvarā   
 atbalsojas bez atgriešanās   
 nemierīgo cerību.    
  
 Floras paviljonā   
 muslīni iztvaiko   
 nāsis atveras dzintara smaržai   
 menuets griezts ar gavotu   
 burleskas spinoff   
 par liesmojošu uguni kamīnā   
 debesu mehānika   
 nesot savu spalvu augstu.    
  
 Zvani lido   
 ieskauj laukus   
 priekšā vilkiem   
 Elizabetes laikmeta zemeņu ziedēšana   
 seno strūklaku gars   
 asaru oreola komats   
 vīri iemesti bedrē   
 zari berzē savas ekstremitātes viltīgajā vējā.   
   
 Diafāna mazā rociņa   
 ka lietus pārslās     
 ceļa putekļi izritina vilni   
 pretēja romantika   
 no ziluma nakts   
 nosodot bērnu, kurš tevi vēro   
 tur pret krastmalu   
 atbrīvoties no viltotās mātes.     

 
401

   Šīs putnu dziesmas   
 kas mūs pavada   
 uz ceļa   
 zem mūsu cerībām   
 ir vienkāršais zvans   
 no mūsu augstuma.  
       
 Šīs tiekšanās varavīksne   
 lai mūs savestu kopā   
 lai atrastu mūsu izcelsmi   
 atkal parādījās trakās kazas   
 upuru klints augšpusē. 
     
 Pat janvārī   
 vēsais rīts   
 saliekt trūcīgo   
 zem vienkāršības dakšas.    

  
 400