Es eju, tāpēc esmu    
 un man nevajag daudz    
 lai skan zvans    
 mūsu karaspēka izvešana.        
  
 Viņi bija drosmīgi mūsu karavīri    
 kad viņu vaidu pati ēna    
 plīvoja pirms dvēseles nakts    
 piemērota ugunīga mākoņa māsa.        
  
 Pēckatastrofas zāle    
 bija eļļains un teksturēts    
 gluži kā damasts    
 apsārtusi ar sieviešu asinīm.        
  
 Viens solis tad otrs    
 ķermenis sāka trīcēt    
 saules skūpsts priekšā    
 saburzīto mākoņu mocīts.        
  
 Lauku kviešos    
 ar piedzērušos tauriņu    
 Es salieku uguns staru    
 par dzīvo atgriešanos.        
  
  
 735