Mana mazā, mana jaukā
pastāsti, kas ar mani notiek
šajā dzīvē
kur stumjot pazudušos bērnu ratiņus
Es pamanīju smagumu, kas mani ieskauj.      
 
Ar katru grūdienu
vibrācija bija spēcīgāka
tā, ka dubultnieks, kas es esmu
met nost prāta līstes
robežojas ar nezināmām zemēm.      
 
Garajā rudens zālē
pirms aukstais laiks apsaldēs mežrozīšu gurnus
mani soļi saburzīja mīlas prēriju
kur pabeigt šo ažūra nepilnību meklējumus
bez oša lapām trīcēšanas.      
 
Zvani skanēja
soļi steidzās zem lieveņa
šī gaidāmo pārbaudījumu vieta
kur atbrīvoties no ļaunuma rutīnas
un iekļūst dziļās būtnes taisnajā zonā.      
 
Pakalni būs noēnoti ar nobriedušu zaļumu
debesis būs rozā
likteņa vakarā mūsu ķermeņi satricinās
uztverot uz orientācijas galda
mūsu bērnības piekrastes būdiņas.     
 
Es nolikšu savu bagāžu
un uztaisi lielu uguni
no maniem netīrumiem, meliem un egoisma
lai jaunais embrijs
paklājs koka malā
iniciāļi dzejnieka aiziešanai
tad paceļas uz pašizaugsmes ceļa
basām kājām un klusu
kā dziesmā
kur izkļūt no apvāršņa
noved pie siržu savienošanās.
 
Mana mazā, mana jaukā
tu redzi
mūs gaida liels uzdevums
katra mirkļa priekā
domājot par nākamo pasauli.
 
 
 
887