Cilvēks ir trīskāršs. Viņš ir ķermenis, psihi un garu.
Ķermenis, tas ir tas, ko mēs redzam no mums, Tas ir vāja un ātri bojājoša.
Psihiskais ir vidējais līmenis. Viņš ir kustība, emocionāls un garīgs. Tas ir svārstīgs. Mēs nevaram būvēt uz viņu. Psiholoģiskā situācija noskaidro lietas. Tas novērš šķēršļus un var padarīt pieejamus sevis izzināšanas elementiem, bet ne mūsu atmodai, uz šo labklājības stāvokli un apvienošanos ar to, kas ir, pie gala piepildījums neaptveramajā noslēpumā par to, kas mūs dzen dziļi no mūsu būtības, šis impulss, šis “vīrišķība” strādājot, piemēram, izstrādā Hildegarde no Bingenes.
Dvēseles gars vai visprogresīvākās malas, vai sirds, ir tas, kas ir tuvu un sazinās ar augstākajām pasaulēm. Prāts atzīst, ka tas ir neiznīcināms. Viņš ir milzīgs, gaišs un dzīvespriecīgs.
Cilvēks ir kā eļļas lampa ieskaitot luktura korpusu, eļļa un dakts būtu tās trīs stāvi. uz korpuss būtu lampas terakota priekšmets, trauslo trauku un nepieciešams, bez kā nesāktos pašizaugsmes process. Psihiskais vai psiholoģiskais būtu eļļa, kustības metafora, no emocijas, bagātība un esības skaistums, par to, kas baro. dakts būtu gars, pati vieta, kas var uzliesmot ar dievišķo uguni.
Visas šīs sastāvdaļas veido cilvēku meklēt harmoniju ar hierarhiju starp tām, dakts garīgā būtība mūsu meklējumu virsotnē.
Prāts ir šī vieta, kas paplašināta līdz bezgalībai, šī gaisma, tas prieks, kas valda nepareizajos eksistences laikapstākļos un viss esības sāpes virzīt to uz tās realizāciju.
166
( Teksts brīvi iedvesmots no Žaklīnas Kelenas )