Uz rudens sapinušajiem mākoņiem zemu pie horizonta kā atļautie glāsti viņi atstāja vienatnē soli pa solim bez trokšņa vējš pagarina viņu pēdas no visa Visuma pretendents marles svītras uz vēsas zemes mīlestības un rūpes sāpes un prieki aux portes du temps. Viņi atstāja un es turu viņu roku šie cilvēki manā ģimenē kurš no šūpuļiem līdz līgavu gultām no dzimšanas līdz nāvei vicināja vītnes patronālajos svētkos nogalinot cūku daloties svētdienas pakāpē un noklikšķinot uz attēla dans le pradou d'en bas. Viņi atstāja atrast zemi ienirt ēterī kas mūs rosina un izdala lai mūs atbalstītu saskarē ar baltajiem ūdeņiem saskarsmē ar Mistēriju viņu dvēseles ceļo tālu tālu kosmosā pie mūžīgo gaidu sienas kuru spraugas slēpj atmiņas burbuļi mīlestības izšķīlusies uzsprāga plīsuma dēļ pastāvīgi savā atsevišķajā vilcienā sur le devant de la Maison. dzīves impulss matērijas pārkompozīcija Nāves deja uz kaulu grabēšanu atbild cīruļa trille iniciācijas darbu pavadonis svētku apaļā pulcēšanās mani ģimenes locekļi jūs, neredzamie, kuru nav klāt Māra, Viktors, Žans Baptists, Pjērs, Renē, Žanna, Fernanda, Marta, Žans, Džordžs, Lūsjēns, kristietis, Čārlzs, Marcelle, Pjērs-Silvains, Mariuss, Filomene, Džūlija, Raimonds, Renē, Žanete, Mišels, Anrī, Lūcija, Leons, Roberts, Madlēna, Alēns, Roberts, Margerita, Andrē, Pjērs, Alfonsīns, Iveta, Renē, Gildas, Māra, Žans, Mišels, Māra Kloda, Luce. 457 ( Žana Kristofa De Klerka darbs )