Atvērās lielas zelta durvis    
rudenī ķiršu koka lapotne    
līgava bija skaista    
augstprātīgie mākoņu plūdi.        
 
Tas izskatījās kā šis žogs      
tik augstu, ka aizsērēja melno caurumu    
no apvāršņa, gaismai neizdziestot    
mēs bijām ceļā.        
 
Plānas auduma sloksnes    
izšuva gaisu ar spazmām    
un viss bija uz augšu    
ar pēdējo vēstuli.        
 
Nedziediet vairs    
pazūdi    
esi mazo manieru medus    
esi gudrs.        
 
Ejiet prom no Gara    
ierastās ielaušanās    
saliec rokas kopā    
par lielāku mīlestību.        
 
 
670