Kategorija Arhīvi: gads 2018

cilvēces zieds

   Une solution à la vie   
le picota du pic épeiche
alors tu verras cette attention
livrée au frais matin.

A l'aune des autres
s'origine mon âme
effluve des brumes
au creux du vallon.

S'éloigne l'échéance
des mortelles errances
au sein des plis
s'enfle la rumeur.

S'illustre sous la pluie
les graminées forestières
chansons de crêpe
en sourdine des mots de braise.

S'afflige d'une auréole
les plaies pansées
que le vent embrase
sous les murailles de l'esprit.

Soulevant de ses bras
les entrailles terrestres
elle hochait du chef
le frisé des chevelures.

A l'évidence des couleurs
entrait rassuré
le beau de la poésie
entre midi et quatorze heures.

Passe la gamme
notes posées douces
sur la parure
du sol dur.

Fil à fil
uz saint chrême sur les lèvres
s'avance en solidarité
la fleur de l'humanité.


403

atnākšanas un aiziešanas kantoris

   Ir pārsteigts, ka parādās pusmēness   
Atnākšanas un aiziešanas kantoris
Dīvainais tēls ģērbies melnā
Jautājumu izcelsme :

Vai mēs varam pieņemt to, kas mums ir dots ?
Vai mums vajadzētu palielināt to, kas ir dabiski labs ?
Vai dibena apakšā neatrastos oriģinālais dīglis ?
Miegs nav plīvurs pār sirdsapziņu
Viņš ir klaiņojošais bruņinieks
Apvainojumu pret Patiesību izpausme.
Arī
Celies agri no rīta
Atspiedies uz loga margām
Atver acis tam, kas ir
Izpildi nākamo dienu
Aizvērt naktī
Elpojiet kārdinājuma smiltis
Kā viņi ir apglabāti
Atnākšanas un aiziešanas okeānā.

Vēja vadīta laiva
uz rekonstrukcijas zemi
No rokas rokā
Aptverot izrauto nezāļu smaržu
Slīdot lejup pa nogāzi
pusmēness seja
No izcelsmes līdz izcelsmei.


402
( Frédérique Lemarchand gleznas detaļa )

caurspīdīga mazā rociņa

   Diafāna mazā rociņa   
 novietots uz ņiebura gipūras   
 apvīts ēnā   
 potītes brūce   
 atmiņu virpulis   
 līdzsvarā   
 atbalsojas bez atgriešanās   
 nemierīgo cerību.    
  
 Floras paviljonā   
 muslīni iztvaiko   
 nāsis atveras dzintara smaržai   
 menuets griezts ar gavotu   
 burleskas spinoff   
 par liesmojošu uguni kamīnā   
 debesu mehānika   
 nesot savu spalvu augstu.    
  
 Zvani lido   
 ieskauj laukus   
 priekšā vilkiem   
 Elizabetes laikmeta zemeņu ziedēšana   
 seno strūklaku gars   
 asaru oreola komats   
 vīri iemesti bedrē   
 zari berzē savas ekstremitātes viltīgajā vējā.   
   
 Diafāna mazā rociņa   
 ka lietus pārslās     
 ceļa putekļi izritina vilni   
 pretēja romantika   
 no ziluma nakts   
 nosodot bērnu, kurš tevi vēro   
 tur pret krastmalu   
 atbrīvoties no viltotās mātes.     

 
401